Lauderu pagasts

 

Teritorija

Lauderu pagasta atrodas Ludzas rajona dienvidaustrumu daļā starp Istras, Rundēnu, Nirzas pagastu un Zilupes novadu, aizņēm 7502 hektārus. Teritoriju šķērso 1.šķiras autoceļš Ludza-Lauderi-Vecsloboda-Šķaune un 2.šķiras autoceļi Duboviki-Lauderi, Pakalni-Lauderi-Ploski, Subeļi-Šķirpāni.

Apkārtnes reljefu veido Latgales augstienes Rāznavas pauguraines austrumu mala. Augstākās virsotnes ir pagasta rietumu pusē esošais Rudovas (Lītovu) kalns, kas paceļas 243,4 m virs jūras līmeņa, netālie Čarkovas (211,3 m) un Dongu (221,1 m) kalni. Pagasta austrumu malā plūst Zilupes pieteka Istra, kas uzņem Gumeņicas un Lauderu strautu ūdeņus, teritorijas ziemeļu daļā tek Koņevkas strauts. Ir divi ezeri: Laudera ezers (55,3 ha) ar divām salām, stipri aizaudzis, jo 1960.gadā ūdens līmenis pazemināts par 1 metru, ezeram piešķirts publiskā ezera statuss, bet tā apsaimniekotājs pašreiz ir zemnieku saimniecība ,,Vika”; Sološu ezers (85,5 ha), kura sala dienvidu daļa aizņem 10 ha platību, ezers atrodas fiziskās personas īpašumā, bet zvejas tiesības tajā pieder valstij. Pagasta teritorijā ir arī mazi ezeriņi platībā līdz 1 ha, tādi kā Beļaju (Mazezers), Mīlestības (Dubiņu), Koņevas, Torfenes (Zubru), Lielais Žlobnovas un Mazais Žlobnovas, Cucuru, Morozu. Lielākie mežu masīvi plešas pagasta rietumu daļā, kopā aizņemot 38% platības. Sīkāku informāciju par pagasta teritoriju un tās dabu var iegūt, apskatot Lauderu pagasta teritorijas plānojuma paskaidrojuma daļu un kartes.

 Vēsturiskā attīstība

19.gs. II pusē, kad Baltijas guberņās tika dibinātas pašvaldības, Lauderu muižas teritorija (1863.gadā kopā ar Istras, Annapoles, Konecpoles, Soboļinas muižu teritorijām) tika iekļauta Istras pagastā. Pēc Baltijas guberņu pašvaldības likuma pieņemšanas (1866.) pagasti atbrīvojās no muižnieku uzraudzības. Tika izveidota pagasta pašvaldība, kuras priekšgalā atradās no muižas neatkarīgs pagasta vecākais un pagasta valde.

Uz Istras upes bija ierīkotas dzirnavas Mazo Čivčišu, Skredeļu un Staraja Meļņica sādžās.

1927.gadā sādžas tika sadalītas viensētās izveidojot skrajciemus.

Padomju varas gados pagasts tika likvidēts. 1945.gada 9.oktobrī izveidoja ciemu padomes (Annapoles, Cucurku, Istras, Koņecpoles, Lauderu, Plepļu, Soboļinas), kuru skaits un lielums laika gaitā mainījās. Lauderu ciems ietilpa Istras pagastā. No 1949.gada 31.decembra Lauderu ciems ietilpa Zilupes rajonā, no 1959.gada 11.novembra – Ludzas rajonā. 1954.gada 14.jūnijā Lauderu pagastam pievienoja Pļepļu ciemu, bet 1960.gada 7.jūlijā – Rundānu ciema kolhoza ,,Maija rīts” teritoriju. Teritorijā darbojās kolhozs ,,Zaveti Ļeņina”, kas 1970.gadā pārtapa par Lauderu padomju saimniecību (sovhozu); teritorijā veica lauksaimniecisko ražošanu – ierīkoja liellopu un putnu fermas, Lauderu ciemā uzcēla daudzdzīvokļu un individuālās dzīvojamās mājas, komunālo un ražošanas sektoru. 1990.gadā Lauderu ciema robežās nodibināja Lauderu pagastu kā administratīvi teritoriālo vienību ar centru Lauderu ciemā. Administratīvais centrs Lauderi (līdz Ludzai 40 km, līdz Rīgai – 300 km) izaudzis kādreizējās sādžas vietā. 1927.gadā tā sadalīta viensētās. Tie, kas nepārcēlās uz viensētām, ap baznīcu sāka veidot ciemu. 1935.gadā tajā bija 54 iedzīvotāji – 2 latvieši, 52 krievi.

Arhīvu ziņas par kādreizējiem šīs puses vietvārdiem, uzvārdiem un personālvārdiem pētījis pensionētais skolotājs Vladislavs Barkāns. Lauderu Romas katoļu draudzes metriku grāmatas saglabājušās kopš 1697.gada, tās Latgalē pagaidām ir vissenākās.

Ciemu nosaukumi 1700. – 1850.gadā bijuši šādi: Andzinosi, Babuškina, Baciani, Bambari, Baybaki, Bielaiova, Bilava, Bleideli, Bortniki, Bozova, Baranki, Builova, Ceiruli, Homčenkova, Cucuri, Cunculi,, Cybulova, Dagova, Dauguli, Dricani, Ducanova, Dzieragina, Figurki, Illuziova, Issonkova, Gumini, Jurova, Kancami, Kazimierova, Krasno Pola, Kovališki, Labyrova, Litevniki, Lomova, Malinovka, Martinova, Maslova, Michalova, Miečelova, Lazary, Miškina, Nivniki, Nerza, Novikova, Peterova, Pīteri, Pizani, Plepli, Ploski, Prochorova, Prusaki, Punculi, Pustoška, Rakova, Rancani, Rudova, Skudelova, Sutany, Surbilova, Svilova, Styglova, Škavna, Žuryli.

Arī uzvārdi šajā draudzē pastāvējuši jau vismaz no 16.gs., kas gan neatbilst tradicionālajam priekšstatam par to ieviešanu daudz vēlākā laikā. Tie bijuši: Alesandrov, Badarak, Bielajov, Bizunov, Blatov, Blusinov, Bortnikov, Burba, Čarkov, Čarkovski, Čurban, Čilipionka, Čarniavskij, Dagov, Danileviez, Daugul, Dongov, Drozdov, Dzvigalka, Filipian, Gubin, Haryton, Jakimenko, Jaranov, Judakov, Katakovski, Kaunul, Kairyš, Klovan, Kondrašov, Kraval, Kulakovski, Laman, Leytan, Novikov, Ondzul, Ostrovski, Puncuļ, Purvin, Roslan, Seipul, Sovan, Vistov, Zarembov.

Agrāk Lauderos bijusi muiža ar 502 ha zemes. Agrārās reformas gaitā tā sadalīta 107 vienībās: 15 jaunsaimniecības, 71 piegriezumā, 17 amatnieku saimniecības.

1997.gada 1.janvārī pagastā dzīvoja 568 cilvēki. 2000.gadā viņu bija palicis 540. Iedzīvotāju nacionālais sastāvs pēc 2000.gada tautas skaitīšanas rezultātiem: krievi 73,3% (396), latvieši – 18,7% (101), baltkrievi – 4,3% (23), ukraiņi – 2,6 % (14), citas tautības – 1,1 % (6). 2003.gadā pagastā bija 509 iedzīvotāji, uz 2006.gada sākumu – 470.

Pašreiz Lauderu pagasta teritorijā ir apstiprināti šādi esošo vietu nosaukumi (kursīvā – 2005.gadā neapdzīvotas vietas):

Beļaji                                       Kazimirova                              Paideri

Berjozovka                              Kirili                                        Paraļi

Bidrija                                     Koņova                                   Pīteri

Blonti                                      Korņovka                                Pjaterņi

Bortnīki                                   Kovališki                                 Pļepļi

Cucuri                                     Lauderi                                    Rjabije

Čiučiši                                     Litovskie                                 Rūdovi

Dongi                                      Lobiri                                      Skredeļi

Dubovaja Gora                       Maslova                                   Smoļskie

Figurka                                    Mičuļi                                      Staraja Meļņica

Gorņi                                       Morozi                                     Škirpāni

Grižovka                                 Navinskie                                Turovka

Gumineica                               Opši                                         Vacumnīki

Homčenki                                Osiņņiki                                   Visti

Iļjonki                                      Ostrovskie                               Žlobnova

Iļjusi                                        Streļcova                                 Sološi

Lauderu pagasta apdzīvotas vietas ir 26 ciemi un 9 viensētas

Pagastā reģistrētas ap 300 piemājas saimniecību. Darbojas zemnieku saimniecības, divi veikali, Lauderu feldšeru –vecmāšu punkts, Lauderu pagasta kultūras centrs, Lauderu pagasta bibliotēka, pašvaldības SIA ,,Bidrija”, bāreņu aprūpes centrs SIA ,,Bērnu oāze”, VAS ,,Latvijas pasts” Latgales reģiona Ludzas reģionālas nodaļas Lauderu pasta nodaļa, Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca un Lauderu Romas katoļu draudzes baznīca. Līdz 2003.gadam bija pamatskola (pēc skolas slēgšanas tās ēka stāv tukša).

            Uz pagasta zemes atrodas Cucuru, Kirilu, Pečiščes un Staraja Meļņicas kapsētas.

            Kultūras pieminekļi

Teritorijā ir valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Rudovas (Lītavas) kalns-pilskalns, Lauderu pareizticīgo baznīca ar žogu un vārtiem; vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis: Dongu pēdakmens (Čortov kameņ) – kulta vieta; valsts nozīmes mākslas pieminekļi: altāris ar gleznu ,,Marijas pasludināšana”, sānu altāri (2); Pentjušu pilskalns; dabas piemineklis – Lauderu (Rundānu) Velna dobe; Mežametveju kalna dienvidu pusē ir skaistas kadiķu audzes. Par pagasta ievērojamākām vietām sacerēts ne mazums teiku un leģendu (skat. sadaļu Teikas un leģendas).

          Rudovas kalns atrodas pusceļā starp Lauderiem un Rundāniem Rūdovu un Ļitovsku sādžu tuvumā, tā ir apkaimē lielākā virsotne ar stāvām nogāzēm. Senatnē tur bijis ierīkots pilskalns. Arheologs Juris Urtāns šai sakarā raksta:

            Lai aizsargātu nedaudz ieliekto pilskalna plakumu, tas apjozts ar grāvi un valni. Vietās, kur kalna nogāzes ir mazāk stāvas, izveidots vēl otrs grāvis ar atbilstošu valni. Tādejādi pilskalna plakums, kas caurmērā ir ap 50 m augsts, austrumos un rietumos ir aizsargāts ar divkāršu aizsardzības līniju, bet ziemeļos un dienvidos, kur kalna sāni jau no dabas stāvi, pilskalna veidotāji samierinājušies ar vienu aizsardzības līniju. Nocietinājuma būvētājiem vajadzēja izdomāt, kā ierīkot ieeju pilī. Uzbrucēji parasti centās iekļūt pilskalnā tieši caur ieeju, jo tā bija nocietinājuma nedrošākā vieta. Tieši tāpēc arī ieejas pilskalnos tika īpaši rūpīgi izbūvētas. Šķiet, Rudovas kalna nocietinājumā ieeja vedusi no austrumu puses caur abiem vaļņiem un grāvjiem. Uzbrucējiem, ja tie gribēja iekļūt pilī caur ieeju, bija jābūt gataviem atvairīt aizstāvju triecienus no abiem vaļņiem, uz kuriem atradās koka palisādu nocietinājumi. Līdzīgs palisādu nocietinājums, domājams, bija izbūvēts arī pilskalna malās.

            Ļaudis dzīvojuši ne tikai pašā pilskalnā, bet arī kalna ziemeļu nogāzē. Te ap desmit metru zemāk par pilskalna plakumu uz plašākas terases vērojams kultūrslānis, kas ir izveidojies, cilvēkiem šai vietā ilgāku laiku pastāvīgi dzīvojot.

            Apkārtnē Rudovas kalns ir visai populārs. Tas redzams no lielāka attāluma. Arī no kalna uz apkārtni pavērtos visai plašs skats, ja kalns nebūtu apaudzis ar kokiem.

            Par laiku, kad pilskalnā stāvējusi pils, spriest ir grūti, jo arheoloģijas izrakumi Rudovas kalnā nav izdarīti. Atsevišķās nejauši atrastās trauku lauskas, kas nokļuva muzejā, ir darinātas bez podnieka ripas, bet šīs tehnikas jaunievedums Latvijas novadu centros ieviests tikai 10.gs., bet nomaļos apvidos ripu sāka lietot 11.-12.gs. Dažas atrastās lauskas ļauj pieņemt, ka Rudovas pilskalns izmantots vēl pirms podnieku ripas ieviešanas.

            Divus kilometrus uz dienvidaustrumiem no Rudovas kalna, Pentjušos, atrodas vēl viens ievērojams pilskalns. Pieminekļu pētnieks A.Gusars kādreiz izteicies, ka tas ir viens no skaistākajiem un poētiskākajiem pilskalniem Latgalē. No Rudovas kalna Pentjušu pilskalns ir labi saskatāms.

            Rudovas kalna tuvumā konstatēti arī seni apbedījumi. Ienākušas arī pagaidām nepārbaudītas ziņas, ka starp Lauderiem un Rundāniem aptuveni Rudovas kalna rajonā atrodoties kāds akmens ar iekaltu cilvēka rokas nospiedumu, kas varētu būt sens kultakmens.

            Dongu sādžā netālu no Rundānu pagasta robežas atrodas senatnes piemineklis – kultūrvēsturiskais pēdakmens ar mitoloģisku nozīmi. Tas guļ paugura nogāzē un atgādina lielu ieapaļu trīsstūrainu prizmu. Uz vienas applaisājušas plaknes redzams plats iegarens padziļinājums (11x5x9 cm). Šī plakne, kas saistīta ar tautas nostāstiem, vērsta tieši uz Pentjušu pilskalna pusi kāda kilometra attālumā, un tas no šīs – vienas no visstiprāk nocietinātajām pilīm Latgalē – savulaik bija labi saskatāms.

         Dabas pieminekļu klāstā līdzās slavenajām Rundānu Velna dobēm ieskaitīta arī Lauderu Velna dobe, aizsargājamais ģeomorfoloģiskais objekts kopš 1977.gada. Šis paugurs atrodas pie lielceļa Ludza-Lauderi-Rundāni. Tas ir piltuvveidīgs padziļinājums vidēji 50 m diametrā un 5 m dziļumā, nogāzes sasniedz līdz pat 45 grādu lielu slīpumu. Tās sedz lapu koku audzes, bet iespējamā krātera malas ir apaugušas ar krūmiem. Velna dobes platība ir ap 1 ha. Unikāls gredzenveida paugurs ar ieliektu virsotni atgādina dobi. Zinātnieku viedokļi joprojām dalās: vai nu šīm ieplakām ir glaciokarsta izcelsme, vai varbūt tās ir pat meteorītu krāterveida iedobes, kas izveidojušās šādu debessķermeņu krišanas rezultātā.

 1767.gadā uzcelta Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca (pārbūvēta 1897.gadā) ir 24x10x6 m trīsjomu taisnstūra guļbūve uz laukakmeņu pamata ar frontālu, apakšdaļā – četrstūra, augšdaļā – astoņstūra ar piramīdu smaili, torni.

Par to Eiropas kultūras mantojuma dienu ,,Koka mantojums Latvijā” 1995.gada 15.-17.septembrī prospektā rakstīts:

Trīsjomu taisnstūra garenbūve ar altāra telpu kā vidējā joma poligonālu noslēgumu. Celta guļbūves tehnikā uz laukakmens mūra pamatiem. Sienas no abām pusēm apšūtas ar gropētiem dēļiem. Tornis frontāls, celts 1897.gadā (arh. Koršikovs). Tā apakšējā daļa taisnstūra prizmas veidā, augšējā – astoņstūru ar galeriju un piramīdu smaili. Vidū neliels jumta tornītis ar cekula noslēgumu. Altāris ar gleznu – 18.gs. otrās puses dekoratīvās mākslas piemineklis.

 Jau vairākus gadus bijušo darbnīcu administratīvajā ēkā darbojas Lauderu Romas katoļu draudzes baznīca, tā iesvētīta 1996.gada oktobrī.

 Ievērojamākie novadnieki ir Valeiņu dzimta no Rudovas:

Jāzeps Valeinis (1925)– celtniecības un vēstures zinātņu doktors,

Jānis Valeinis (1936) – docents Rīgas Tehniskajā universitātē;

Vitolds Valeinis (1922 – 2001) – literatūrzinātnieks, kritiķis, pedagogs, filoloģijas zinātņu doktors. Mācījies Zilupes pamatskolā, Ludzas ģimnāzijā, LU Filoloģijas fakultātē. Bija pasniedzējs Rīgas pedagoģiskajā institūtā, LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē. 1954.gadā aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju ,,Satīra Andreja Upīša publicistikā”, 1972.gadā – filoloģijas doktora disertāciju ,,XX gadsimta sākuma latviešu lirika (1900-1919)”. Milzīgs rakstu klāsts izkaisīts presē. Profesors publicējis grāmatas: ,,Poētika” (1961), ,,Par dzeju” (1967), ,,Latviešu lirika XX gadsimta sākumā (1900-1917)” (1973), ,,Latviešu lirikas vēsture” (1976), ,,Ievads literatūras zinātnē” (1978), ,,Dzīve-metafora-dzeja” (1982), ,,Literatūras teorija” (1982), ,,Latgaliešu lirikas vēsture” (1998). Sastādījis vairākas dzejas antoloģijas, tostarp ,,Latgalīšu dzejas antoloģija” (2001), rakstnieku un dzejnieku darbu izlases, arī Madsonas Jōņa ,,Linu zīdus” (1988). Milzīgs ir V.Valeiņa nopelns latgaliešu literātu daiļrades celšanā saules gaismā un pedagogu izglītošanā.